Atmiņu vārti

“Mans vectētiņš bija kluss cilvēks, bet viņa rokas nekad neatpūtās. Viņam patika strādāt ar koku, un viņa darbnīcā bija jūtama priedes un vecu instrumentu smarža. Bērnībā es mēdzu sēdēt viņam blakus un vērot, kā viņš slīpē malas un rūpīgi saliek katru detaļu. Pēc viņa nāves es ilgi meklēju kaut ko, kas man atgādinātu par viņu. Tagad man ir kristāla sirds ar viņa pelniem blakus viņa darbiņam - koka zirdziņam, ko viņš reiz man izgatavoja. Un katru reizi, kad es to noglāstu, es jūtu, ka viņa rokas joprojām ir šeit.”

"Manai mammai vienmēr kabatās bija pilns ar konfektēm. Neatkarīgi no tā, cik man bija gadu – katru reizi, kad ierados pie viņas mājās, viņa man ielika plaukstā karameli. Kad viņa aizgāja, es ilgi nēsāju pēdējo, ko viņa man iedeva, savā kabatā. Es nevarēju to apēst, un es negribēju to izmest. Beigās es ieliku to mazā koka kastītē kopā ar kristāla sirdi, kurā ir viņas pelni. Un katru dienu, kad atveru to kastīti un ieraugu to mazo konfekti, man šķiet, ka viņa mani atkal apskauj."

"Es īsti nezinu, kā to uzrakstīt, bet gribu tikai pateikt, ka man ļoti pietrūkst mana suņa Bruno. Mums viņš bija 13 gadus, un viņš bija pats labākais suns. Viņš vienmēr mani gaidīja pie durvīm, un tagad tur ir tikai tukšums. Kad saņēmu urnu ar viņa pelniem, sākumā es pat nespēju uz to paskatīties. Bet tad domāju, varbūt tas ir labi, ka viņš joprojām ir mājās. Kad jūtos skumji, es apsēžos pie urnas un runāju ar viņu, it kā viņš mani dzirdētu. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet man tas palīdz. Paldies, ka izveidojāt kaut ko tik skaistu, kur viņš var palikt."

“Kad turēju rokās stikla piemiņu ar meitas pelniem, es pirmo reizi kopš viņas aiziešanas sajutu mieru. Bija tā, it kā viņa man čukstētu, ka viņa joprojām ir ar mani, ka viņa nav pazudusi, tikai pārcēlusies. Jūsu dāvana pārvērst sāpes atmiņā, kas sasilda, ir nenovērtējama. Paldies, ka dāvājāt man kaut ko, ko es varu turēt rokās katru dienu un zināt, ka daļiņa no manas mazās meitenītes joprojām ir šeit. 💗”

“Mūsu sunīte Līza vienmēr zināja, kad es nejutos labi. Man bija grūtas dienas darbā, dažreiz es biju pārguris, bet viņa vienmēr atskrēja, uzlika galvu man uz ceļa un vienkārši mierīgi tur palika. Nekad nebija vajadzīgi vārdi. Kad viņa aizgāja, es atnācu mājās, un pirmo reizi neviens neaizskrēja pie durvīm. Tukšuma sajūta bija briesmīga. Pateicoties skaistai stikla urnai no jums, es tagad zinu, ka Līzei mūsu mājās ir goda vieta, kur viņa vienmēr ir bijusi.”

"Nekad nebūtu domājis, ka visvairāk man pietrūks tieši šis. Zvani.

Mamma man zvanīja katru dienu. Pat ja nebija ko teikt, viņa vienmēr atrada iemeslu. "Es tikai gribēju zināt, kā tev klājas." Vai "Vai tu redzēji, ka šodien solīja lietu?" Tie bija īsi zvani, dažreiz pat nepilnu minūti gari. Un tagad, kad man neviens vairs nezvana vienkārši tāpat, mājās ir dīvains klusums.

Kad saņēmu urnu ar viņas pelniem, nezināju, kur to nolikt. Pēc gada beidzot saņēmos un aiznesu to uz kolumbāriju. Bet viņas numurs joprojām ir manā telefonā. Un dažreiz es domāju – kas notiktu, ja es to piezvanītu? Varbūt viņa paceltu un pateiktu savu ierasto: "Es tikai gribēju dzirdēt tavu balsi."

“Zaudēt brāli ir tas pats, kas zaudēt daļu no sevis. Mēs bijām nešķirami, un, kad viņš aizgāja, es jutu, ka pasaule ir sadalījusies divās daļās - vienā bija viņš, bet otrā - es. Šodien es nēsāju kulonu ar viņa pelniem, un reizēm iedomājos, ka, ja viņš būtu varējis, būtu man teicis: “Es joprojām esmu šeit, brālīt!” ”.

“Manam vectētiņam bija vecs radio, kas spēlēja tik skaļi, ka to varēja dzirdēt visā mājā. Katru rītu viņš noskaņoja vienu un to pašu staciju, un, kad ieslēdzās viņa mīļākais šlāgeris, viņš ar vecmāmiņu dejoja turpat virtuvē. Pēc viņa nāves mājā bija dīvaini kluss. Kad atnesu mājās piemiņas stiklu ar viņa pelniem, es to novietoju blakus vecajam radio, kas jau sen vairs nedarbojas. Un tomēr, aizverot acis, es dzirdu, kā viņš dzied un kā smejas mana vecmāmiņa. Tieši tādas atmiņas man ir vajadzīgas.”